Malēniešu kāršu spēle PUNS
Puns
ir samērā vienkārša, taču arī dinamiska spēle, kur situācija var mainīties
katru brīdi, tāpēc spēlētājiem nav iespējas atslābt. Par Puna burvību var
uzskatīt to, ka šajā spēlē apvienojušās vairākas kāršu spēles, kuras tiek
spēlētas Latvijā. Puns ar savu seno vēsturi varētu pretendēt uz krusttēva
statusu citām kāršu spēlēm, kur katram tiek iedalītas sešas kārtis un tiek ielikta
trumpe, “dāmu un kalpu” secība pēc spēka arī ir tāda pati. Puna gadījumā
trumpis tiek ievēlēts, kur tiek izspēlēta lielīšanās. Bet, te der atgādināt, ka
ar lielīšanos nedrīkst pārcensties, jo pie malēniešiem ir tā - ja esi
salielījies par daudz, tiec patriekts no galda, jo tik traki lielīties nav
pieņemts pat malēniešiem.
Punu
spēlē četri dalībnieki, komandā pa divi. Vienas komandas dalībnieki sēž viens
otram pretī. Svarīgi pārzināt kāršu nozīmi un punktu skaitīšanas sistēmu.
Svarīgs punkts, kas minēts Puna noteikumos, ka strīdu gadījumā taisnība vienmēr
ir vecākajam malēnietim pie galda.
Puna
spēlēšanas tradīcijas sniegušās no Alūksnes līdz pat Balvu un Gulbenes robežām,
tāpēc pastāv atšķirības punktu skaitīšanas vai pieraksta veikšanā.
Jurģis
Ābele par Puna spēlēšanu Malienas pagasta „Saļņu” mājās:
„Puna
vēsture meklējama vēl pirms 1800.gada. Kad bērnība aizvadīta laukos, Malienas
pagasta “Saļņu” mājās, vecmamma Emma Puķīte stāstījusi par vecvectēva senčiem,
kuri arī spēlējuši šo aizrautīgo malēniešu kāršu spēli. Vecvectēvs Rečs Puķītis
dzimis 1853. gadā un viņa vecāki šo spēli jau pārzinājuši un spēlējuši. “Saļņu”
mājās šī spēle dikti spēlēta un turēta goda vietā.
Spēlēts no agra rīta līdz vēlam
vakaram. Sešas dienas nedēļā “Saļņu” mājas iemītnieki bijuši aizņemti dažādos
lauku un sadzīves darbos. Sestdienās kurināta pirts un vakarā visi pēc pirts
sēdušies pie galda, lai uzspēlētu Punu. Spēlē piedalījušās arī ģimenes
sievietes, kā piemēram, kad trūcis spēlētāju, vecmāmiņa labprāt sēdusies pie
spēles galda. Visi rezultāti un zīmējumi no katras spēles tikuši fiksēti īpašā
burtnīcā. Bieži gadījies, ka pieaugušie aizspēlējušies līdz rītam, kad jau
bijis laiks doties rīta darbos. Bet
mazajiem bijis svarīgi, lai vismaz līdz trijiem naktī atļauj skatīties spēli un
piedalīties tās saviesīgajā daļā, klausīties pieaugušo sarunas par
saimnieciskajām lietām un politiku.”